Visi citāti no autora: Ilze Indrāne

"Lepnās puķes zviln spožos lapu pakavos un liek cilvēkam brīnīties par tumsas un gaismas saskaņu: kā gan no melnām, bezdibenīgām dūņām, kur murdēdams nogrimst akmens, var celties tik balti un glezni ziedi?"

"Austris prāto, cik ilgi vēl vajadzēs gaidīt uz tiem brīnumu automātiem, kas tulkos jebkurā valodā un atbildēs uz katru jautājumu. Tagad viņi visa klase lauza galvas, pārcilā simtiem grāmatu viena sīka citāta dēļ, bet tad -kniks!- un skaidrs!"

"Nav pasaulē vārdu, kas pārliecinātu tādu cilvēku, ko pati dzīve nav pārliecinājusi. Tad jau varbūt arī pieneni varētu aplaistīt ar cukurūdeni un gaidīt, lai tā kļūst salda."

"Zeme ir bagāta un devīga, tā nežēlodama ieliek savu krāšņumu cilvēkiem rokās. Bet ūdens savas rozes nevienam pilnīgi neatdod. Tai brīdī, kad plauksta tās paceļ no viļņiem, ezers izsūc viņām tik daudz dzīvības, ka tās nekad vairs īsti neatspirgst. Ūdensroze māca cilvēkam būt laimīgam, krastā stāvot, nesatverot un nenoplūcot skaistumu, nesažņaudzotto karstās rokās un nepārnesot mājās sev vienam."

"Gudrs cilvēks vienmēr ir skolēns, vienmēr ar mieru ko labu mācīties. Un, kas jau pats mācās un kaut ko zina, vienīgi tas der par skolotāju un var arī otram ko neko iemācīt."

"Vējš vāja putna dēļ savu gaitu nemainīs - iemetīs acīs degošu smilšu sauju: vai nu krīti un pazūdi, vai griezies straumē un lido līdzi!"