"Kāpēc gan sarakstīts tik daudz grāmatu par lietām, kas taču patiesībā ir zināmas bez jebkādas īpašas mācīšanās?"
Kāpēc gan sarakstīts tik daudz grāmatu par lietām, kas taču patiesībā ir zināmas bez jebkādas īpašas mācīšanās?
Labā vērtējums mums liek vēl krasāk sajust ļaunā atšķirību. Nekad gan bēdu zobs mums nesāp tā kā tad, kad grauž, bet neķer dziļumā.
Jo drūma oma nespēj dziļi kost tam, kas ar smiekliem atvaira to nost.
"Tiklīdz tev iegribas kādu nosodīt," viņš teica, "mūžam paturi vērā, ka ne jau katram šai pasaulē lemti tik labi apstākļi, kādos augi tu."
Skaistums ir pats manipulatīvākais spēks, kāds vispār sastopams, un mēs drīz iemācījāmies to izmantot. Ar grimu uz sejas, tērpušās savās skaistajās kleitās, mēs iztaisnojām muguru un baudījām skaistuma varu. Skaistā cilvēkā ieklausās, viņu apbrīno. Tas kļuva vairāk nekā skaidrs vēlāk dzīvē, kad mana āda piepeši zaudēja elastību un mati sāka sirmot. Kad ļaudis pārstāja skatīties uz mani, ja es gāju cauri telpai. Tā diena pienāk. Visiem.
Savas mācības būtību viņš reducēja līdz vienam likumam: ciešanas rodas no kaislībām; lai pilnībā atbrīvotos no ciešanām, jāpārstāj vēlēties, savukārt no vēlmēm var atbrīvoties, vienīgi trenējot apziņu pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir.
Vējš vāja putna dēļ savu gaitu nemainīs - iemetīs acīs degošu smilšu sauju: vai nu krīti un pazūdi, vai griezies straumē un lido līdzi!
Gudrs cilvēks vienmēr ir skolēns, vienmēr ar mieru ko labu mācīties. Un, kas jau pats mācās un kaut ko zina, vienīgi tas der par skolotāju un var arī otram ko neko iemācīt.
Dzīvnieks no dabas nekad pats par sevi nav ļauns. Pat ērglis, kas saplosa balodi, nav ļauns un nežēlīgs, bet gan tikai izsalcis. Bet cilvēks, kas savas izpriecas dēļ ļauj nogalināt dzīvniekus, ir ļauns. Un cilvēks, kas saplosa otru cilvēku ar vārdiem un darbiem, arī ir ļauns. Viņu apskaidro saprāta gaisma, bet viņš nelietīgi izmanto šo priekšrocību, lai veidotu ļaunumu, no kāda pat dzīvnieks nekā nezina. Dzīvnieks ir labdabīgs.
"Par ko gan jūs domājat, meistar?" vaicāja viņa skolniece, redzot viņu stāvam pie loga, nekustīgi sastingušu. "Par to, ka arī ikkatram ielas slaucītājam ir tiesības uz mūziku. Un ei-jā, deviņi pērkoni - vai tad viņš nav vairāk vērts, ja tas labi slauka savu ielu, nekā kāds ministrs, kas slikti veic savu darbu?"
Kas izsalcis, tas, pa lielākai daļai, vairs bailīgi nerēķina, tas apskurbis plunčojas pēkšņas pārpilnības ūdeņos.
Laulībai ir mīnusi. Bet tas lielākais pluss, kāpēc vispār vērts būt laulībā, ir - šis cilvēks tev atļauj kaut ko tādu, ko neviens cits, ko pazīsti, neatļautu.
Zeme ir bagāta un devīga, tā nežēlodama ieliek savu krāšņumu cilvēkiem rokās. Bet ūdens savas rozes nevienam pilnīgi neatdod. Tai brīdī, kad plauksta tās paceļ no viļņiem, ezers izsūc viņām tik daudz dzīvības, ka tās nekad vairs īsti neatspirgst. Ūdensroze māca cilvēkam būt laimīgam, krastā stāvot, nesatverot un nenoplūcot skaistumu, nesažņaudzotto karstās rokās un nepārnesot mājās sev vienam.
Nav pasaulē vārdu, kas pārliecinātu tādu cilvēku, ko pati dzīve nav pārliecinājusi. Tad jau varbūt arī pieneni varētu aplaistīt ar cukurūdeni un gaidīt, lai tā kļūst salda.
Austris prāto, cik ilgi vēl vajadzēs gaidīt uz tiem brīnumu automātiem, kas tulkos jebkurā valodā un atbildēs uz katru jautājumu. Tagad viņi visa klase lauza galvas, pārcilā simtiem grāmatu viena sīka citāta dēļ, bet tad -kniks!- un skaidrs!
Lepnās puķes zviln spožos lapu pakavos un liek cilvēkam brīnīties par tumsas un gaismas saskaņu: kā gan no melnām, bezdibenīgām dūņām, kur murdēdams nogrimst akmens, var celties tik balti un glezni ziedi?
Nofilmēt video vai nofotografēt, lai izliktu internetā - tagad daudzi tikai par to vien domā, kad piedalās kādā pasākumā. Un palaiž iespēju saprast, kas īsti notiek viņu acu priekšā.
Labi jau būtu, Agaton, ja gudrība plūstu, kad mēs saskaramies, no tā, kam vairāk, uz to, kam tās mazāk, tāpat kā ūdens plūst no pilnāka trauka uz tukšāku pa vilnas diegu.
"Neviens radījums ar miesu un asinīm nav nemirstīgs," iesaucos dusmīgi pavicinot vēstuli. "Nemirstīgs ir vienīgi cilvēku stulbums!"
Divi mīnusi ne vienmēr kļūst par plusu, lai gan skolotāji dara visu, lai matemātikas stundās mums to iemācītu.
"Vai jūs zināt, kas ir draudzība?" "Jā," atbildēja čigāniete. "Tas nozīmē būt brālim un māsai, būt divām dvēselēm, kas saskaras, nesaplūstot kopā, būt vienas rokas diviem pirkstiem." "Un mīlestība?" nerimās Grenguārs. "Ak mīlestība!" viņa sacīja un balss tai drebēja un acis spulgoja. "Mīlestība nozīmē, kad divas būtnes ir viens, kad vīrietis un sieviete pārvēršas enģelī. Tā ir debesis!"
Sievietes dusmas ir bīstama lieta un ikviens no tām lai sargās. Tur, kur sieviete ir vairāk mīlējuse, tur viņa arī visnežēlīgāk atriebsies. Sieviešu mīlestība nāk ātri, un ātri nāk viņu naids, un kad parādās viņu ienaids, tas ir ilgāks par viņu draudzību. Viņa zin savaldīt mīlestību, bet ne naidu.
.. ir uzpūtība, skaudība un skopums trīs čūskas, kas pa ļaužu prātiem šaudās
"No kurienes nāk mūsu paradumi?," viņš prātoja, "Kas tā par noslēpumainu fabriku, kas ražo mūsu labos un nelāgos ieradumus?"
Viņš domāja par mīlestību. Kā tā dzima un kā viņa mira, šī pasaules skaistākā jūta. Vai viņa nebij kā dzīva būtne, kura prasa tiesu barības rītos un vakaros, dienā un naktī?
Kurš gan nav jutis aizdomas? - un ar aizdomām mēs varam jautāt un varam klusēt, taču abi šie rīcības varianti ir bezjēdzīgi. Ja mēs jautāsim un spiedīsim otru atbildēt, mēs varbūt izdzirdēsim: "Tas nebiju es," - un tad vajadzēs vērīgi koncentrēties uz nepateikto, uz intonāciju, uz izvairīgajām acīm, uz balss ievibrēšanos, uz izbrīnu un sašutumu, kas abi varbūt būs vienlīdz tēloti; un otrreiz to pašu jautājumu uzdot mēs vairs nevarēsim.
.. pārāk bieži dzīšanās pēc zināšanām pilnīgi aizstāj alkas pēc mīlestības.
Esmu laimīga, ka pirmās mīlestības drudzis nav jāpārdzīvo divas reizes. Jo tas ir drudzis un arī nasta, lai dzejnieki saka, ko grib. Tās nav vieglas dienas, kad uz pleciem divdesmit viens gads. Tajās tik daudz gļēvulību, sīku, nepamatotu baiļu, mūs tad tik viegli ieskrambā, tik viegli ievaino, pietiek reizēm ar vienu skarbāku vārdu. Tagad, kad esam tērpušies pusmūža omulīgajās bruņās, mēs tos ātri aizmirstam, bet tajā vecumā katrs nesaudzīgi teikts vārds kļūst par iededzinātu zīmi un pār plecu mests skatiens par mūžam neaizmirstamu pazemojumu. Katru noliegumu paziņoja gailis, trīsreiz dziedot, un katri sīki meli bija kā Jūdasa skūpsts. Pieaudzis cilvēks var melot bez sirdsapziņas pārmetumiem un jautrā omā, bet tajās dienās pat vismazākā nepatiesība applaucēja mēli un izpēra pašu teicēju pie kauna staba.
Vīrieši precas, kad ir noguruši, sievietes to dara no ziņkārības. Bet kā vieni, tā otri pieviļas.
Viņai viss ir beidzies. Palags ir nostiepts, un gulta ir šaura. Viņa viena pati uzkāpusi tornī, un pārējie palikuši saulē lasīt mellenes.
Viņa mīlēja bez nosacījumiem, izšķieda sevi bez nosacījumiem, gāja bojā bez nosacījumiem.
Es teicu: "Tie, kas sēž pie pilna galda, tie vienmēr nonicinās izsalkušo; tiem nenāks paradīzes laime salda."
Ja galdniekam krēsls nav labi padevies, tomēr uz tā vēl var sēdēt. Ja zinātnieks neatklāj jaunu patiesību, viņa darba vērtība ir mazāka nekā nekas.
Viņš pieder pie tās vīriešu šķiras, kam sievas ir kā skaists breloks pie pulksteņa ķēdes. Viņi tās neievēro, kamēr kādu dienu neierodas zaglis un netaisās nozagt skaisto breloku viņu pašu mājā, Tad viņi pēkšņi kļūst par dedzīgiem sava īpašuma tiesību aizstāvjiem, bet tikai tādēļ, ka aizskarta viņu patmīlība.
Vienaldzība padara meiteni nežēlīgu, bet rūpes - maigu. Katram puisim tiek tas, ko viņš ir pelnījis.
Mēdz teikt, ka cilvēki viens otram ir kā sods, pārbaudījums vai dāvana. Uzreiz jau nevar saprast kas ir kas, Viņa grib ticēt, ka šoreiz ir saņēmusi dāvanu.
Protams. Mēs esam augstākie radījumi, un, ja mēs tiešām apzinātos visu cilvēka ģēnija spēku un dzīvotu tikai augstākajiem mērķiem, mēs galu galā būtu kā dievi. Bet tas nekad nenotiks, - cilvēce izvirtīs, un no ģēnija nepaliks ne pēdu.
Visur klusums, miers, un protestē vienīgi mēmā statistika: tik un tik zaudējuši prātu, tik un tik spaiņu izdzerts, tik un tik bērnu gājis bojā no trūcīga uztura.. Un šāda kārtība, acīm redzot, ir vajadzīga, acīm redzot, laimīgais jūtas labi tikai tāpēc, ka nelaimīgie nastu nes klusēdami un bez šās klusēšanas laime nebūtu iespējama.
Bet cik savādi, ka cilvēks, kurš ir tik niecīgs, ieguvis varu, kas paplašina šaurās laika un telpas robežas, izkļuvis ārpus savas esamības, ielauzies dabas slepenajās norisēs un aplēsis to turpmākās sekas.
Lai tavas acis nekad nelej tik karstas, mokošas un sirdi plosošas asaras, kādas plūda no manējām! Lai tu nekad nebūtu spiests piesaukt Visvareno tādās bezcerīgās un ciešanu pārpilnās lūgšanās, kādās tajā stundā raidīju pret debesīm! Lai tev nekad nebūtu jābaidās kļūt par posta un nelaimes nesēju cilvēkam, kuru tu mīli vairāk par visu!
Ļaužu samierināšanās ar savu cilvēcisko nepilnību nenāktu par labu biznesam.
..Ādams netic, ka cilvēki ir ļauni. Viņš tic, ka cilvēkiem ir iespēja izvēlēties, un viņu izvēles padara viņus par to, kas viņi ir. Ja izdari pietiekami daudz sliktu izvēļu, kļūsti par sliktu cilvēku.
Kāpēc gan sarakstīts tik daudz grāmatu par lietām, kas taču patiesībā ir zināmas bez jebkādas īpašas mācīšanās?
Labā vērtējums mums liek vēl krasāk sajust ļaunā atšķirību. Nekad gan bēdu zobs mums nesāp tā kā tad, kad grauž, bet neķer dziļumā.
Jo drūma oma nespēj dziļi kost tam, kas ar smiekliem atvaira to nost.
"Tiklīdz tev iegribas kādu nosodīt," viņš teica, "mūžam paturi vērā, ka ne jau katram šai pasaulē lemti tik labi apstākļi, kādos augi tu."
Skaistums ir pats manipulatīvākais spēks, kāds vispār sastopams, un mēs drīz iemācījāmies to izmantot. Ar grimu uz sejas, tērpušās savās skaistajās kleitās, mēs iztaisnojām muguru un baudījām skaistuma varu. Skaistā cilvēkā ieklausās, viņu apbrīno. Tas kļuva vairāk nekā skaidrs vēlāk dzīvē, kad mana āda piepeši zaudēja elastību un mati sāka sirmot. Kad ļaudis pārstāja skatīties uz mani, ja es gāju cauri telpai. Tā diena pienāk. Visiem.
Savas mācības būtību viņš reducēja līdz vienam likumam: ciešanas rodas no kaislībām; lai pilnībā atbrīvotos no ciešanām, jāpārstāj vēlēties, savukārt no vēlmēm var atbrīvoties, vienīgi trenējot apziņu pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir.
Vējš vāja putna dēļ savu gaitu nemainīs - iemetīs acīs degošu smilšu sauju: vai nu krīti un pazūdi, vai griezies straumē un lido līdzi!
Gudrs cilvēks vienmēr ir skolēns, vienmēr ar mieru ko labu mācīties. Un, kas jau pats mācās un kaut ko zina, vienīgi tas der par skolotāju un var arī otram ko neko iemācīt.
Dzīvnieks no dabas nekad pats par sevi nav ļauns. Pat ērglis, kas saplosa balodi, nav ļauns un nežēlīgs, bet gan tikai izsalcis. Bet cilvēks, kas savas izpriecas dēļ ļauj nogalināt dzīvniekus, ir ļauns. Un cilvēks, kas saplosa otru cilvēku ar vārdiem un darbiem, arī ir ļauns. Viņu apskaidro saprāta gaisma, bet viņš nelietīgi izmanto šo priekšrocību, lai veidotu ļaunumu, no kāda pat dzīvnieks nekā nezina. Dzīvnieks ir labdabīgs.
"Par ko gan jūs domājat, meistar?" vaicāja viņa skolniece, redzot viņu stāvam pie loga, nekustīgi sastingušu. "Par to, ka arī ikkatram ielas slaucītājam ir tiesības uz mūziku. Un ei-jā, deviņi pērkoni - vai tad viņš nav vairāk vērts, ja tas labi slauka savu ielu, nekā kāds ministrs, kas slikti veic savu darbu?"
Kas izsalcis, tas, pa lielākai daļai, vairs bailīgi nerēķina, tas apskurbis plunčojas pēkšņas pārpilnības ūdeņos.
Laulībai ir mīnusi. Bet tas lielākais pluss, kāpēc vispār vērts būt laulībā, ir - šis cilvēks tev atļauj kaut ko tādu, ko neviens cits, ko pazīsti, neatļautu.
Zeme ir bagāta un devīga, tā nežēlodama ieliek savu krāšņumu cilvēkiem rokās. Bet ūdens savas rozes nevienam pilnīgi neatdod. Tai brīdī, kad plauksta tās paceļ no viļņiem, ezers izsūc viņām tik daudz dzīvības, ka tās nekad vairs īsti neatspirgst. Ūdensroze māca cilvēkam būt laimīgam, krastā stāvot, nesatverot un nenoplūcot skaistumu, nesažņaudzotto karstās rokās un nepārnesot mājās sev vienam.
Nav pasaulē vārdu, kas pārliecinātu tādu cilvēku, ko pati dzīve nav pārliecinājusi. Tad jau varbūt arī pieneni varētu aplaistīt ar cukurūdeni un gaidīt, lai tā kļūst salda.
Austris prāto, cik ilgi vēl vajadzēs gaidīt uz tiem brīnumu automātiem, kas tulkos jebkurā valodā un atbildēs uz katru jautājumu. Tagad viņi visa klase lauza galvas, pārcilā simtiem grāmatu viena sīka citāta dēļ, bet tad -kniks!- un skaidrs!
Lepnās puķes zviln spožos lapu pakavos un liek cilvēkam brīnīties par tumsas un gaismas saskaņu: kā gan no melnām, bezdibenīgām dūņām, kur murdēdams nogrimst akmens, var celties tik balti un glezni ziedi?
Nofilmēt video vai nofotografēt, lai izliktu internetā - tagad daudzi tikai par to vien domā, kad piedalās kādā pasākumā. Un palaiž iespēju saprast, kas īsti notiek viņu acu priekšā.
Labi jau būtu, Agaton, ja gudrība plūstu, kad mēs saskaramies, no tā, kam vairāk, uz to, kam tās mazāk, tāpat kā ūdens plūst no pilnāka trauka uz tukšāku pa vilnas diegu.
"Neviens radījums ar miesu un asinīm nav nemirstīgs," iesaucos dusmīgi pavicinot vēstuli. "Nemirstīgs ir vienīgi cilvēku stulbums!"
Divi mīnusi ne vienmēr kļūst par plusu, lai gan skolotāji dara visu, lai matemātikas stundās mums to iemācītu.
"Vai jūs zināt, kas ir draudzība?" "Jā," atbildēja čigāniete. "Tas nozīmē būt brālim un māsai, būt divām dvēselēm, kas saskaras, nesaplūstot kopā, būt vienas rokas diviem pirkstiem." "Un mīlestība?" nerimās Grenguārs. "Ak mīlestība!" viņa sacīja un balss tai drebēja un acis spulgoja. "Mīlestība nozīmē, kad divas būtnes ir viens, kad vīrietis un sieviete pārvēršas enģelī. Tā ir debesis!"
Sievietes dusmas ir bīstama lieta un ikviens no tām lai sargās. Tur, kur sieviete ir vairāk mīlējuse, tur viņa arī visnežēlīgāk atriebsies. Sieviešu mīlestība nāk ātri, un ātri nāk viņu naids, un kad parādās viņu ienaids, tas ir ilgāks par viņu draudzību. Viņa zin savaldīt mīlestību, bet ne naidu.
.. ir uzpūtība, skaudība un skopums trīs čūskas, kas pa ļaužu prātiem šaudās
"No kurienes nāk mūsu paradumi?," viņš prātoja, "Kas tā par noslēpumainu fabriku, kas ražo mūsu labos un nelāgos ieradumus?"
Viņš domāja par mīlestību. Kā tā dzima un kā viņa mira, šī pasaules skaistākā jūta. Vai viņa nebij kā dzīva būtne, kura prasa tiesu barības rītos un vakaros, dienā un naktī?
Kurš gan nav jutis aizdomas? - un ar aizdomām mēs varam jautāt un varam klusēt, taču abi šie rīcības varianti ir bezjēdzīgi. Ja mēs jautāsim un spiedīsim otru atbildēt, mēs varbūt izdzirdēsim: "Tas nebiju es," - un tad vajadzēs vērīgi koncentrēties uz nepateikto, uz intonāciju, uz izvairīgajām acīm, uz balss ievibrēšanos, uz izbrīnu un sašutumu, kas abi varbūt būs vienlīdz tēloti; un otrreiz to pašu jautājumu uzdot mēs vairs nevarēsim.
.. pārāk bieži dzīšanās pēc zināšanām pilnīgi aizstāj alkas pēc mīlestības.
Esmu laimīga, ka pirmās mīlestības drudzis nav jāpārdzīvo divas reizes. Jo tas ir drudzis un arī nasta, lai dzejnieki saka, ko grib. Tās nav vieglas dienas, kad uz pleciem divdesmit viens gads. Tajās tik daudz gļēvulību, sīku, nepamatotu baiļu, mūs tad tik viegli ieskrambā, tik viegli ievaino, pietiek reizēm ar vienu skarbāku vārdu. Tagad, kad esam tērpušies pusmūža omulīgajās bruņās, mēs tos ātri aizmirstam, bet tajā vecumā katrs nesaudzīgi teikts vārds kļūst par iededzinātu zīmi un pār plecu mests skatiens par mūžam neaizmirstamu pazemojumu. Katru noliegumu paziņoja gailis, trīsreiz dziedot, un katri sīki meli bija kā Jūdasa skūpsts. Pieaudzis cilvēks var melot bez sirdsapziņas pārmetumiem un jautrā omā, bet tajās dienās pat vismazākā nepatiesība applaucēja mēli un izpēra pašu teicēju pie kauna staba.
Vīrieši precas, kad ir noguruši, sievietes to dara no ziņkārības. Bet kā vieni, tā otri pieviļas.
Viņai viss ir beidzies. Palags ir nostiepts, un gulta ir šaura. Viņa viena pati uzkāpusi tornī, un pārējie palikuši saulē lasīt mellenes.
Viņa mīlēja bez nosacījumiem, izšķieda sevi bez nosacījumiem, gāja bojā bez nosacījumiem.
Es teicu: "Tie, kas sēž pie pilna galda, tie vienmēr nonicinās izsalkušo; tiem nenāks paradīzes laime salda."
Ja galdniekam krēsls nav labi padevies, tomēr uz tā vēl var sēdēt. Ja zinātnieks neatklāj jaunu patiesību, viņa darba vērtība ir mazāka nekā nekas.
Viņš pieder pie tās vīriešu šķiras, kam sievas ir kā skaists breloks pie pulksteņa ķēdes. Viņi tās neievēro, kamēr kādu dienu neierodas zaglis un netaisās nozagt skaisto breloku viņu pašu mājā, Tad viņi pēkšņi kļūst par dedzīgiem sava īpašuma tiesību aizstāvjiem, bet tikai tādēļ, ka aizskarta viņu patmīlība.
Vienaldzība padara meiteni nežēlīgu, bet rūpes - maigu. Katram puisim tiek tas, ko viņš ir pelnījis.
Mēdz teikt, ka cilvēki viens otram ir kā sods, pārbaudījums vai dāvana. Uzreiz jau nevar saprast kas ir kas, Viņa grib ticēt, ka šoreiz ir saņēmusi dāvanu.
Protams. Mēs esam augstākie radījumi, un, ja mēs tiešām apzinātos visu cilvēka ģēnija spēku un dzīvotu tikai augstākajiem mērķiem, mēs galu galā būtu kā dievi. Bet tas nekad nenotiks, - cilvēce izvirtīs, un no ģēnija nepaliks ne pēdu.
Visur klusums, miers, un protestē vienīgi mēmā statistika: tik un tik zaudējuši prātu, tik un tik spaiņu izdzerts, tik un tik bērnu gājis bojā no trūcīga uztura.. Un šāda kārtība, acīm redzot, ir vajadzīga, acīm redzot, laimīgais jūtas labi tikai tāpēc, ka nelaimīgie nastu nes klusēdami un bez šās klusēšanas laime nebūtu iespējama.
Bet cik savādi, ka cilvēks, kurš ir tik niecīgs, ieguvis varu, kas paplašina šaurās laika un telpas robežas, izkļuvis ārpus savas esamības, ielauzies dabas slepenajās norisēs un aplēsis to turpmākās sekas.
Lai tavas acis nekad nelej tik karstas, mokošas un sirdi plosošas asaras, kādas plūda no manējām! Lai tu nekad nebūtu spiests piesaukt Visvareno tādās bezcerīgās un ciešanu pārpilnās lūgšanās, kādās tajā stundā raidīju pret debesīm! Lai tev nekad nebūtu jābaidās kļūt par posta un nelaimes nesēju cilvēkam, kuru tu mīli vairāk par visu!
Ļaužu samierināšanās ar savu cilvēcisko nepilnību nenāktu par labu biznesam.
..Ādams netic, ka cilvēki ir ļauni. Viņš tic, ka cilvēkiem ir iespēja izvēlēties, un viņu izvēles padara viņus par to, kas viņi ir. Ja izdari pietiekami daudz sliktu izvēļu, kļūsti par sliktu cilvēku.